Mans ampluā (2 komentāri)

Sveicināts divi tūkstoši desmitajā gadā, manu lasītāj! Vēlējos padalīties kādā stāstā.

Ap Ziemassvētkiem biju aizgājis uz "Hamletu"... nedaudz pēc improvizācijas teātra beigām, kad parastā publika jau devusies pa mājām. Nebiju vismaz gadu vai vairāk bijis tur. Aizgāju pasēdēt un atcerēties vecos laikus. Džerijs, Viesturs, Mārcis un čupa jauno.

Viss iet savu gaitu. Varbūt, ja atgriezīšos Latvijā uz palikšanu vajadzētu sākt apmeklēt Zagorska studiju, iejusties, pārāk nelekties un klausīties, mācīties...

Jā, tātad, atgriežoties atpakaļ pie kluba. Tā es tur sēdēju, skatījos uz izgaismoto tukšo skatuvi un atcerējos senos laikus. Atcerējos, kā Rolands vienmēr stāstījis, ka bērnam līdz noteiktam vecumam (diviem gadiem laikam?) esot jāļauj darīt visu, ko vien šis vēlas. Tā nu tas mazais rakars tur skraidīja pa klubu un darīja visu, ko sirds kāro un ko var uzdrošināties. Toreiz tur spēlēja Mārtiņš, Mārcis (Mārtiņš), Paula, Sandra (Pandra), Ilze, Līga, Oskars, Viesturs un citi. Tas ir "Hamlets", kādu es to atceros.

Dēls Zagorskim kārtīgi paaudzies jau, sieva joprojām izskatās jauna. Bet Martini joprojām tur garšo tāpat kā toreiz. Kā nekur citur. Noteikti atgriezīšos vismaz kā skatītājs, bet ne vairāk kā vienu reizi. Pēc tam jānāk atkal spēlēt.