Kaspars Dimiters - Nelaiks (2 komentāri)

Ar skumju sniegu
lido acu lāses,
un plakstu zvani
manus mirkļus skan.
Es tetovēju
vakardienu tāsis
un skaitu reizes,
cik vēl jāmirst man.

Nāks pavasars,
nāks pumpurs, pienāks lapa;
strauts ziemas nāvi
palu upē šļāks.
Būs ziedu daudz
pār zemi kā pār kapu,
un vēlāk rudens
kļavā nomirt nāks.

Tad atkal ziema
iesnigs bērzā manā,
un viss tāpat
kā bija atkal būs.
Skan jauna nāve
katrā plakstu zvanā
ar savām beigām
vienmēr pievilt mūs.

Bet manī nelaiks,
nelaiķiem nav beigu,
man laika nav,
lai vienmēr mirtu es.
Es dzīvoju,
sen nokavējis steigu,
pirms sniega šī
un pirms šīs pasaules.

Pār skumju sniegu
lido dzīve mana,
pār laiku šo,
tik nejau laikam līdz.
Es palieku
pie savu plakstu zvana.
Es esmu te,
un viss ir piepildīts.