Kaspars Dimiters - Manas barikādes (5 komentāri)

[F]=[
Mēness kamols iesprūdis kaklā,
gribas uzdzert šo nakti un iet.
Greizie ģitāras rati kā paklājs
{ vēl ar tuvumu māna mazliet. }x2
]

Vēl es degu šai ledainā gaisā,
vēl tik mirkli šim zvaigznājam mirt.
Svēto plaukstas kā kļavlapas raisās,
{ prom no zemes steidz debesīs birt. }x2

[P]=[
Prom no visa bēg lidene klintī,
gaisā uzvirmo dvēseļu spiets.
Enģels raksta ar Golgātas tinti,
{ dievs ir vientuļš, no sāpēm viņš kliedz. }x2
]

Bet aiz manis stāv mugura mana,
nav neviena, kas degtu man līdz.
Tikai kaislīga izdzīvošana
{ draugu acīs veltīgi trīc. }x2

Ko es gribu? ... Nezinu! Mīlu!
(Nekā sāpīgāka man nav.)
Un šai naktī es esmu par ķīlu,
{ ka ir rītdiena bijusi jau. }x2

Manas barikādes izkūp kā dūmi
Vien debesu vidus vēl mans.
Cilvēki un mākoņi klīst drūmi,
zvaigznes saskrienas un skan.

[P]

[F]