skumi tu I (3 komentāri)

Dabā daudz kas ir balstīts uz kontrastiem. Melnais un baltais, sliktais un skābais, runa un dzirde, raidītāji un receptori ... droši vien ar to viss kādreiz sākās.

Tu vienmēr nāci pie manis, kad tev bija slikti. Nezinu, kā tas notika un kāpēc tas tā notika, bet tik bieži tev kaut kas nebija labi. Veselība, attiecības ar līdzcilvēkiem, atkarība... vienkārši slikti... sliktumi mainījās, bet tu paliki.

Tu atnāci un sūdzēji bēdas. Visu slikto, kas tev apkārt noticis un bijis. To, ar ko nespēja saprasties tava kristāltīrā iekšējā pasaule. Tā bija pietiekami atšķirīga no reālās ... tā bija viena no paralēlajām pasaulēm, kurā tu tik veiksmīgi dzīvoji.

Tu atnāci un teici - Verīt, man ir slikti... un es tev atbildēju - labvakar. Tēju gribēsi? Tas reizēm mēdza likt tev atgriezties reālajā pasaulē. Reiz tu pēc šādas sasveicināšanās aizgāji projām uzreiz - jo tu biji atpakaļ realitātē un tava problēma bija atrisinājusies.

Es ielēju tev tēju, tu sēdēji pie virtuves galda un sapņainām acīm vēroji balto pleķi virs plīts... reizēm tu neteici gandrīz neko... reizēm tu teici daudz. Bet gandrīz nekad es neatbildēju. Es šeit biju tikai klausītājs. Tikai reizēm es teicu - paņem spilvenu un izraudies tajā... Iespied seju labi dziļi un mēģini izraudāties. Reiz mēs izgājām uz balkona un pa ugunsdzēsēju trepēm uzkāpām uz jumta. Tad mēs bijām tuvāk zvaigznēm. Mēs tās vērojām, es stāstīju tev, kas tur ir redzams, stāstīju, kā zvaigznes mums uzsmaida... tu nezināji, ka zvaigznes smaida. Es tev to pateicu.

Varbūt tev šķita, ka es esmu bezjūtu radījums vai kas līdzīgs, jo es spēju visu tevis teikto uztvert bez kādām emocijām. Gandrīz. Es ķēru un amortizēju tevis izteikto domu smagumu. Tā nebija diskusija, tas bija monologs, kura rezultāti palika manī. Jā, man bieži pēc tam sāpēja... tu nodevi savas sāpes man, kaut man būtu pieticis arī ar savējām. Es bieži raudāju naktīs pēc tavas aiziešanas. Toties neraudāji tu.

Man gan nebija neviena, pie kura aiziet un paskumt. Es biju klausītājs, nevis runātājs. Tādēļ ari mana sāpe nevienu neinteresēja. Es nevarēju aiziet arī pie tevis - tu to nesaprastu.

Tagad es stāvu, atvēris tev durvis... durvju priekšā ir maza, gandrīz brūkoša figūriņa. Un man nākas tev pateikt - piedod.. es nevaru šobrīd. Man pašam šobrīd ir tik grūti. Es tūlīt raudāšu... un tu pagriezies un aizej. Varu vien nokliegt tev pakaļ ‘uz neredzēšanos!', bet esmu labi audzināts un tā nedaru.

Aizveru durvis un raudu.

Tu atkal atnāksi ... citreiz.