skumi tu II (1 komentārs)
asdfs 2005-04-19 00:32:51
Proza
MorālSāpē atradās arī baudāmi literāri darbi, ne tikai mēsli.
Nakts. Jau otrais dežūrtramvajs ir aizbraucis gar manu logu. Kādreiz, pēc vairākām stundām, sāks aust. Sēžu šūpuļkrēslā un mēģinu savaldīt trīsas. Esmu jau visam pāri, esmu izsāpējis savu sāpi, nometis pāris liekulīgas asaras. Esmu arī paskumis par to, ka nevarēju tev šoreiz palīdzēt. Ka sanāca tā, kā sanāca.
Telefona zvans. Zvans ar ‘īpašo’ skaņu... tavs vārds displejā... Nospiežu pogu ar zaļo klausulīti un gribu teikt ‘piedod... vai tu vēl gribi atnākt pie manis?’, bet manu ‘khm’ pārtrauc tava balss, kas saka ‘es sēžu uz tilta un spēlēju krievu ruleti. Ja gadījumā kas notiek ar mani, tad atā....’ ...pī... pī...
Es zinu to tiltu, es zinu to vietu... mēs reiz tur bijām ... es zinu to...
Bikses... krekls... kurpes ... jaka... viskijs... telefons... durvis... trepes... bladāc, au... trepes... iela... nakts.
Es skriešu pie tevis. Protams. Kaut arī iznāca tā. Jo tu esi. Un tev ir jābūt. Es solu sev vairs nekad neatraidīt tevi šajos brīžos. Ātrāk... ātrāk...
Galvā skan Gustavo teksts “spēlējot krievu ruleti... tu neaptver ko tu dari... bet 17% trāpa galvā... trāpījumā tiešā... “ No kurienes gan tev vispār ir ierocis? Ak jā, tavs draudziņš no apsardzes. Kā gan var tik neuzmanīgi iedot ieroci tev? Kā vispār kaut kas tāds var notikt? Vai arī tu viņam palūdzi un viņš tev to iedeva?
Bet apsardzei taču ir automātiskie ieroči... tie neder krievu ruletei... Bet no kurienes tad? Kāda ģimenes relikvija? Iespējams, protams, ir gandrīz viss...Vai arī tā ir tikai tava spēle, lai parādītu man manu īsto vietu?
Apstājieties, lūdzu, šeit... nē, tas nekas, ka šeit nav nevienas mājas, man vajag šeit. Nauda... jā... un pagaidiet šeit. Šeit pat.
Skrienu... eju... cenšos nomierināties. Laikam man jāsaņemas. Mazliet viskija.
Tilts... Es jau zinu, kur tu būsi... es jau to zinu. Tuvojos. Trīc kājas. Trīc viss, kas var trīcēt. Par to, ko es ieraudzīšu. Un arī par to, kas notiks, kad tu ieraudzīsi mani. Smadzenēm cauri skrien visas iespējamās domas vienlaicīgi, radot drausmīgas sāpes. Un pastiprinot trīcēšanu.
Ieraugu tevi. Tu vismaz vēl esi šajā pasaulē... Ja šeit būtu Holivuda, man laikam vajadzētu skriet, atplest rokas, kliegt kaut ko par ‘nāc mājās’ un ‘mīlu tevi’ ... bet mēs esam tepat... pavisam mierīgi nokļūstu pie vietas, kur tu sēdi...
Apstājos un atspiežos pret margām... ieskatos melnajā ūdenī zem kājām un saraujos. Ja tev izdotos izvilkt ‘pilno lozi’, tu atrastos tajā un dotos ceļā uz jūru... un neviens tā arī nezinātu, ka tu vispār biji.
Tu pagriezies pret mani un jautā ‘kāda bija nākamā rindiņa pēc “atkal logā zvaigznes kvēlo”?’ ... un es atbildu “atkal logā pelēks vakars vēls”. Mazliet viskija... sniedzu to arī tev. Tu nekad nesaki paldies. Arī šoreiz ne.
Pirmais dialogs starp mums, kur arī man ir atļauts izteikt savu viedokli. Es sēžu tev blakus, mūsu kājas pretfāzē kūļājas pār tilta malu. Mēs runājam. Daudz. Piezvanu taksistam, lai brauc projām.
Tu atbalsties pret manu plecu. Gluži filmas motīvs – ‘ Verīt, Vernerīt... tu taču esi tik labs pret mani, kāpēc gan es tev daru pāri?’ Un kā gan man to zināt?
Atņemu tev ieroci un iemetu to ūdenī. Filmu valstības beigas. Par vienu mazāk.
...
Mēs brauksim uz mājām. Katrs uz savām. Bet rīt tu drīkstēsi ienākt pie manis. Un paskumt.
Ierodos mājās un iekrītu gultā. Atkal miljons domu nesas cauri manai galvai... Un ja nu... bet ja nu... tad jau... bet ja tomēr...
Atkal telefona zvans ar ‘īpašo skaņu’ ... elsas skaļrunī... un nekā cita...
Ceļos un braucu pie tevis.
...
Tilts, uz kura sēdējām mēs
Komentāri