Natālija (12 komentāri)

Lasīju grāmatu. Bija dienas vidus, ārā lija lietus. Noskaņojums bija labs, bet darīt neko negribēju.
Iezvanījās telefons. Natālija. –Sveiks! –Sveika! –Ko dari? –Neko.
Natāliju pazinu jau vairāk kā gadu. Mūsu ofisi bija blakus un reizēm saskrējāmies gaitenī. Nebija manā stilā, bet jauka meitene. Pāris reizes pusdienojām kopā. Viņai bija draugs. Sakarīgs vīrs, krietni vecāks par Natāliju pašu un arī nedaudz vecāks par mani. Reiz pat uzspēlējām tenisu kopā. Nesen viņi apprecējās.
-„Tu reiz mūs aicināji izmēģināt to tavu jauno džakuzi, kā būtu ar šovakaru? Neesi aizņemts?”
Tā kā man nekādu plānu nebija, piekritu, lai viņi brauc šurp un izbauda burbuļus.
Pēc pāris stundām ieskanējās durvju zvans. Atvēru. Tur stāvēja Natālija, viena pati.
-„Tu viena?” Biju izbrīnīts.
-„Jā.”
-„Edgars nebūs? Vēlāk atbrauks?”
-„Nē. Es viena. Tev taču nav nekas pret?”
Nē, man nebija pret. Pat labāk jutos. Brīvāk. Mēs ar Natāliju mīlam divdomīgi pajokot, uzturēt vieglu intrigu attiecībās.
-„Romantiku taču gribēsi?” jautāju Natālijai.
-„Romantiku? …jā!”
Pa visu māju savācu svecītes un saliku ap vannu. Nezinu, kas man uznāca, bet gribējās iepriecināt meiteni. Atnesu vīna pudeli un šokolādi. Lai izbauda vakaru.
-„Un tu?”
-„Es?”
-„Tu nedzersi? Tikai viena glāze.”
-„Es… tu gribēji lai es arī…? OK, kāpēc ne!” Pasmaidīju un aizgāju pēc otras glāzes.
Kad es atgriezos Natālija stāvēja istabas vidū, starp svecēm. Viņa skatījās man acīs un lēnām izģērbās. Novilka svārkus, blūzi, krūšturi, biksītes… joprojām skatījās man acīs un viegli smaidīja. Es nesmaidīju. Vismaz man tā šķiet. Es skatījos uz viņu. Viņas kailais augums mani pārsteidza. Nekad nebija ienācis prātā, ka zem vienkāršā ofisa kostīmiņa var slēpties tāds skaistums. Sveču gaisma šaudījās viscaur pār viņas augumu. Viņa bij viscaur iedegusi izaicinoši brūna… tumši brūnie mati viegli nosedza viņas plecus… apaļās, piebriedušās krūtis… klasiski elegantā gurnu līnija… tam visam punktu pielika maza balta dimanta ‘actiņa’ nabā.
-„Nāksi?”
-„… ko?” vēl nevarēju attapties.
-„Vannā. Ar mani. Tu taču nāksi?” Viņa pagriezās, iekāpa vannā un lēni paslīdēja zem ūdens.
-„Es?”
- „Protams, ka tu! Vaitad šeit ir vēl kāds?” viņa šķelmīgi un izaicinoši man uzsmaidīja.
Nedomājot, instinktu un refleksu vadīts norāvu sev drēbes un pāris sekunžu laikā jau biju vannā. Apsēdos pretējā pusē, tā, lai varam redzēt viens otru. Mana kāja skārās viņas gurnam. Viņas kāja, manējam.
Paņēmu glāzes, iedevu vienu Natālijai. Mēs skatījāmies viens otram acīs. Tad viegli saskandinājām glāzes un iedzērām.
-„Edgars taču nezin, ka tu esi šeit?”
-„Protams nē. Es pateicu, ka braucu pie saviem vecākiem.”
-„…”
-„Un tas taču paliks starp mums?”
-„Protams” es pamāju.
Paņēmu šokolādes gabaliņu un devu viņai. Viņa pastiepās pretim, un saņēma to ar zobiem. Viegli, viegli. Tas mani drausmīgi uzbudināja. Tik ļoti, ka man sāka tirpt rokas un es gandrīz zaudēju samaņu. Kas tai meitenē bija tāds, kas mani tik viegli, bet tik pamatīgi iespaidoja? Lai mazliet atjēgtos, ieslēdzu burbuļus un masāžas strūklas.
Labu laiku klusējām. Nebija īsti ko teikt un arī negribējās pacelt balsi, lai pārspētu vannas burbuļošanu. Vienkārši ļāvāmies absolūtai relaksācijai, sarkanvīnam un viens otra smaidiem.
Vēlāk parunājāmies. Par visu ko. Neitrālām tēmām. Par darbu. Par dzīvi. Bērnības atmiņām.
Pēkšņi viņa piecēlās sēdus un pierāvās man klāt. Viņa bija cieši man blakus. Viņas krūtis skārās man klāt. Viņas seja bija pāris centimetru attālumā no manējās. Redzēju neskaitāmus sveču liesmu atspīdums viņas tumšajās acīs.
-„Es..” nezinu ko es īsti gribēju teikt, bet viņa mani pārtrauca, ar pirkstu aizspiezdama man lūpas. Viņa pierāvās man klāt vēl ciešāk un sāka viegli, bet kaislīgi skūpstīt. Vaigu, no pašas augšas, virs deniņiem, līdz pat zodam, ausi , kaklu, tad atkal vaigu… lēni viegli tuvojās lūpam. Uz mirkli, mili-mikrosekundi es sastingu. Mana galvā šaudījās tūkstoš domas, kuras pilnībā pārņemt centās instinkti. Joprojām nesaprotu kāpēc, bet es viegli atrāvos nost. Viņa skatījās man acīs. Viņas sejā bija jaušams izbrīns.
-„Tā nevar. Nedrīkst.” Es neticēju ko es pats saku!
-„Bet… tu taču to gribi. Tu taču mani gribi?”
-„Nav nekā tāda ko es varētu jelkad gribēt vairāk, kā tevi šobrīd.” Es apzinājos, ka pārspīlēju, taču gribēju likt viņai justies vēl iekārojamākai. -„Bet mēs to nedrīkstam. Tu, to nedrīksti.”
Viņa pievilka mani sev klāt un cieši noskūpstīja. Tad atslīga atpakaļ un palika tur. Joprojām skatījās man acīs. Bet tas jau bija pavisam cits skatiens. Izbrīns? Izmisums?
Es izkāpu no vannas, ātri saģērbos.
-„Nāc, pēc tam, tevi gida tēja ar cepumiem”
Viņa pamāja, bet neko neteica.

Pēc neilga laika viņa iznāca no vannasistabas. Mugurā viņai bija mans melnais halāts. Es sēdēju uz dīvāna. Uz galdiņa bija divas tējas krūzes un cepumi. Natālija apsēdās man blakus. Ne cieši klāt, bet ne arī nost. Viņa paņēma tējas krūzi un lēnām, klusējot izdzēra. Arī es klusēju. Sēdējam blakus, mūsu elkoņi saskārās, bet skatījāmies uz priekšu, uz sienu, pa kuru dejoja sveču ēnas.
-„Paldies” pēkšņi viņa ierunājās.
„Lūdzu, lūdzu” es nodomāju.
Uzliku viņai roku uz pleca, sāku viegli masēt. Viņa nepretojās.
-„Velc nost halātu, apgulies. Uz vēdera.”
Viņa apgūlās. Skaistais, kailais ķermenis atkal bija man cieši blakus. Atkal tas mani satrauca. Sāku masēt viņai plecus, muguru… Viņa smaidīja. Ar aizvērtam acīm.
Pēc tam sāku viņu glāstīt. No kakla, pleciem, pāri visai mugurai, gurna izliekumā… Arvien maigāk, vieglāk, pirkstu galiem viegli, viegli skaroties klāt mazajiem matiņiem kas klāj ādu. Natālija joprojām smaidīja. Arī es pasmaidīju. Tad pieliecos un noskūpstīju viņas muguru, tieši pa vidu.
-„Ģērbies Natālij. Ir jau vēls, vedīšu tevi mājās”
-„Edgars mani negaida, es teicu, ka palikšu pa nakti pie vecākiem”
-„Nekas. Pārsteigsi viņu. Teiksi, ka pietrūka tev viņa, ka sailgojies.”

Aizvedu viņu mājās, uz Ādažiem. Visu ceļu mēs klusējām. Skanēja viegla nakts mūzika. Domas šaudījās visdažādākajos virzienos. „Varbūt vajadzēja ļauties? Kā tas būtu bijis? Protams lieliski! Bet tomēr pareizi, ka tā. Bet pareizi kam? Man? Viņai? Kas būs tālāk?”
-„Šeit.”
-„Es zinu.” atbildēju un piebraucu pie Natālijas mājas.
-„Paldies.”
-„Ej iekšā, un saki Edgaram, ka sailgojies pēc viņa. Iepriecini viņu. OK?”
-„Paldies tev. Atā”
Natālija viegli pasmaidīja un atvēra mašīnas durvis. Es viņu satvēru aiz rokas. Pievilku sev klāt un noskūpstīju.
-„Skrien!”